mmm...zemenes. Tik ilgi gaidītais laiks, kad dārzā parādīsies kāda sārtā oga. Un tā garša pašmāju zemenei, kas uzjundī bērnību, kad tika nogaršotas pat tās pussārtās. Zemeņu laiks ir tik īss, kad šķiet, saēdīšos svaigās zemenes un tad jau kaut ko pagatavošu. Un tad tirgū vairs tikai kāds vientulīgs andelmanis piedāvā pēdējās sīciņās, bet tik ļoti saldās zemenītes. Šogad paspēju vēl noķert brīdi, kad piedāvājumā bija vēl palielākas zemenes, ko izmantoju ārējai dekorācijai, pārējās gardās tika ieblendētas masā un kūka pazuda vēderos vēja ātrumā.
Add comment
Comments